2020. gada nogalē Skyforger Latgales vēstniecībā “GORS” aizvadīja netipisku koncertu – kovidlaiks bija stipri ietekmējis koncertu veidolu, un šoreiz smagās mūzikas koncerts tika baudīts sēdvietās. Apmeklētāju vidū bija arī Imants Parādnieks, kurš, klausoties dziesmas no albuma “Kurbads” un atceroties nesen uzvesto metāloperu “Kurbads – ķēves dēls”, saprata, ka šis ir veids, kā plašākai publikai, tostarp bērniem un jauniešiem, atklāt latviešu tradicionālo kultūru jaunā veidolā. Un tā radās ideja, ka jātop jaunai grāmatai par Kurbadu, kas atšķirībā no iepriekšējā, pirms teju 20 gadiem iznākušā izdevuma būtu pilnībā ilustrēta, pārstāstīta saprotamākā, jauniešiem piemērotākā formātā, bet savu kodolu nebūtu zaudējusi un nestu sevī Skyforger jaudu un garu.
Skyforger (latviski – Debesu Kalējs) ir zināmākā latviešu smagās mūzikas grupa, kas nu jau labi pazīstama arī ārpus valsts robežām. Tā izveidojās 1995. gadā, kad trīs mūziķi – Pēteris, Edgars un Imants, iepriekš jau saspēlējušies doom metal žanrā, nolēma doties jaunā virzienā un pievērsās savu senču vēstures un tradīciju izpētei, uzņemot folkmetāla jeb pagānu metāla kursu. Grupas līderim Pēterim vēsture vienmēr ir bijusi tuva, turklāt Baltijas senvēsture, kas nenoliedzami ir pilna dažādu drūmu karu un citu notikumu, ir bagātīgs materiāls smagās mūzikas dziesmām, kas gluži jau par puķītēm un mīlestību nevēstī.
Papildus smagajai mūzikai tipiskajām un raksturīgajām ģitārām un bungām grupa uz skatuves spēlē arī dažādus tautas mūzikas instrumentus un dažkārt uzstājas akustiski, kā tradicionālās tautas mūzikas kopa.
Skyforger publika ir raibu raibā – koncertos var sastapt dažāda vecuma fanus, un līdzās pagājušā gadsimta 90. gadu metāla veterāniem stāv arī jaunāki ļaudis, tostarp tādi, kas ikdienā smago mūziku neklausās, tomēr šīs grupas tēma un tās pasniegšanas veids tiem ir tuvs. Interesanti, ka daudzi no tiem, kas par tradicionālo kultūru un folkloru ir sākuši interesēties pusaudžu vai arī nedaudz vēlākos gados, savus meklējumus sākuši tieši ar Skyforger.
2010. gadā izdodais albums “Kurbads” grupas vārdu iznes arī pasaulē – to izdod amerikāņu ierakstu kompānija Metal blade un iegādājas folkmetāla fani visā pasaulē, tādējādi neviļus atrodot kartē arī Latviju. Albums ārkārtīgi patīk arī latviešiem – 2010. gadā tas iegūst “Latvijas Mūzikas ierakstu gada balvu” nominācijā “Labākais roka albums”.
Šis albums secīgi izved klausītāju cauri vienai no garākajām pierakstītajām latviešu tautas pasakām, apdziedot gan Kurbada dzimšanu, gan viņa cīņas ar velniem, nokāpšanu pazemē, cīņu ar raganu un arī traģisko galu. Tieši tāpēc, veidojot grāmatu, ļoti būtiski šķita nemainīt dziesmu secību un iekļaut tās atbilstošajās sižeta vietās.
Nākamais solis Kurbada atdzimšanas ceļā ir metālopera “Kurbads – ķēves dēls”, kuras pirmizrāde notiek 2017. gada 3. jūnijā Limbažos. Krāšņā, vēl neredzētā formātā uz trīsstāvu skatuves dejotāji atklāj Kurbada dzīvesstāstu, skanot Skyforger metālmūzikai. Kurbadu atveido dejotājs Ģirts Bisenieks, Čūsku Raganu — Liene Stepena. Iestudējuma režisore ir Inga Tropa, un tas ir vērienīgākais šāda veida uzvedums Latvijā, ko apliecina arī iegūtā LSM gada balva “Kilograms kultūras” nominācijā “Gada pārsteigums”.
Pēc diviem gadiem seko vēl grandiozāks metāloperas uzvedums Lucavsalā, kur to apmeklē jau ap 20 tūkstošiem cilvēku. Šoreiz uzvedumā ir kāda būtiska nianse – noslēgumā Kurbads, beznāves spēku ieguvis, atgriežas pie tautas, lai sievu un dēlu līdzās valdītu pār nu jau sakārtoto pasauli. Tas ļoti atšķiras no tradicionālā pasakas iznākuma, kurā Kurbads traģiski iet bojā.
Šādi tiek būvēts tilts starp teiksmainajiem senajiem laikiem un mūsdienām. Senie varoņi nekur nav pazuduši, un mēs paši varam sajusties kā Kurbada tiešie pēcnācēji. Lai gan grāmatas nobeigums nedaudz atšķiras, šī nepārtrauktības ideja ir saglabāta.
19. gadsimta nogalē latviešos sāk mosties nacionālā apziņa un ilgas pēc kārtīga tautas eposa. Iespējams, tieši šīs ilgas un iedvesma no citu tautu eposiem teicējus mudinājusi pasakas sižetu veidot tik netipiski garu un ar traģisku noslēgumu, kas parasti pasakām nepavisam nav raksturīgs.
Anss Lerhis-Puškaitis Kurbada pasaku pieraksta Džūkstes-Pienavas pusē, un pirmo reizi tā izdota 1891. gada krājumā “Latviešu tautas pasakas”. Tā viņu aizrauj tik ļoti, ka viņš pēc tam sacer arī tautas teikās balstītu autordarbu “Kurbads – senlatvju varonis”. Starp citu, tieši šī darba nosaukums ir ņemts par pamatu jaunās grāmatas nosaukumam.
Savulaik Kurbads popularitātē sacenties ar Lāčplēsi, bet paliek tā ēnā, jo Andrejs Pumpurs ir labāk pazīstams literātu rindās, kā arī, jāatzīst, tehniskās formas ziņā eposs “Lāčplēsis” tomēr ir izkoptāks un pamatīgāks, bet “Kurbads” atspoguļo vienkāršo tautas valodu.
Kamēr Lāčplēsi zina un pazīst visi, Kurbads ap sevi ir saglabājis savdabīgas noslēpumainības auru. Iespējams, tieši tas piesaistīja metālistus un underground cienītājus Skyforger pievērsties šim varonim. Arī grāmatas autoriem tas nācis par labu, jo apstākļi ir sagatavojuši brīnišķīgu iespēju celt šo stāstu gaismā laikā, kad fantāzijas un mitoloģijas žanrs zeļ un plaukst un ne tikai bērnu un jauniešu grāmatplauktos un ekrānos...
Lai gan grāmatā īpaši uzsvērts vizuālais noformējums, jau pašā tās tapšanas sākumā bija skaidrs, ka būs nepieciešama prasmīga vārda meistara palīdzība, lai pasakas tekstu pārveidotu, saskaņojot to gan ar Skyforger. albuma dziesmām, gan mūsdienu lasītāja gaumi, tajā pašā laikā nezaudējot nozīmīgos simbolus, kā arī senās valodas garšu.
Guntaram Godiņam sveša nav ne literatūra, ne folklora, ne arī smagāka mūzika. Savu karjeru rakstniecībā viņš uzsāk 80. gados, rakstot dumpīgu pretpadomju dzeju, kura savulaik pieredzējusi ne mazums cenzūras. Pēc tam viņš strādājis Latvijas Radio literatūras nodaļā, bijis nodaļas redaktors populārajā žurnālā “Avots”, kā arī saņēmis dažādus apbalvojumus literatūras un kultūras jomā, tostarp Latvijas Literatūras gada balvu ieguvis pat trīs reizes (2002., 2012. un 2018. gadā).
Nozīmīga loma viņa darbībā ir arī atdzejošanai un tulkošanai, īpaši daudz strādājot ar igauņu un somu valodas tekstiem. Viņa tulkojumā ir iznākušas vairāk nekā 30 somu un igauņu dzejnieku un rakstnieku grāmatas. Kā vienu nozīmīgākajiem tulkošanas darbiem var minēt 2019. gadā izdoto igauņu eposu “Kalevdēls”, kas parāda, ka G. Godiņam arī varoņu tēma nebūt nav sveša.
Grāmatas ilustrācijas ir tapušas divu mākslinieču sadarbības rezultātā. Sindija Anča (Mačtama) ir beigusi Latvijas Mākslas akadēmiju un šobrīd studē baltu filoloģiju Latvijas Universitātē. S. Anča jau iepriekš strādājusi ar latviešu folkloras tēmām dažādu projektu ietvaros – izstādēs “Saknes debesīs”, “3x10”, “Tumšais laiks”, veidojot animētu klipu “Izkaptiņa” sadarbībā ar vīru folkloras kopu “Vilkači”, kā arī sadarbojoties ar Skyforger “Kurbads” vinila albuma vāciņa izveidē.
Savukārt Marika Eglīte tikai pirms neilga laika pārcēlusies atpakaļ uz dzīvi Latvijā un grāmatas ilustrēšana bija viņas pirmā pamatīgā iepazīšanās ar latviešu folkloru. Marika izglītību ieguvusi pavisam citā lauciņā – programmēšanā, bet ilustrēšanu profesionālā līmenī viņai pārsteidzoši izdevies apgūt pašmācības ceļā.
Abas mākslinieces jau iepriekš bija pazīstamas, tāpēc itin viegli izdevās sastrādāties un salāgot individuālos rokrakstus vienotā grafiskajā stilā, Sindijai izstrādājot konceptu, skices un priekšplānus, bet Marikai gleznojot atvērumu fonus. Ilustrācijas zīmētas digitāli, stilistiski iedvesmojoties no komiksiem un videospēlēm, kas mūsdienās patiesībā pilda līdzīgu lomu kā pasakas un teikas sendienās. Līdztekus tam par iedvesmas avotu kalpoja arī metālopera “Kurbads – ķēves dēls”, kuras galveno tēlu aprises redzamas grāmatas varoņos.
Papildinātā realitāte (augmented reality jeb AR) ir tehnoloģija, kas skatījumu caur ierīci uz reālu vidi papildina ar telpiskiem virtuāliem elementiem. Skenējot grāmatas “Kurbads. Latvju varoņstāsts” ar īpašu simbolu atzīmētās lapas, ierīces ekrānā jūsu istaba, pagalms vai cita iemīļotā lasīšanas vieta papildināsies ar kokiem, pakalniem, mežiem un dažādiem mošķiem.
Papildinātās realitātes animācijas veidojis mākslinieks un mulitmediju dizainers Olivers Pavičevičs, kurš jau kopš 2000. gada nodarbojas ar eksperimentiem virtuālās realitātes un interaktīvā dizaina laukā. Viņa nozīmīgāko projektu vidū ir 2006. gadā izveidotais tiešsaistes 3D interaktīvais muzejs ORGANISMuzeum, sadarbība ar tādiem klientiem kā MTV, Ferrari, Alfa Romeo u.c. kā arī iegūtās balvas Itālijas Best Awards (BEA) par Fiat jubilejas dizainu (2015. gadā) un labāko imersīvo dizainu MTV Eiropas gada balvas noslēguma ceremonijai (2016. gadā).
Šobrīd Olivers dzīvo Itālijā un ir pasniedzējs vienā no nozīmīgākajām//labākajām Itālijas augstskolām – Universita Cattolica del Sacro Cuore.
